"Uz nāves sliekšņa" jeb par to, kā dzīvot tādu Dzīvi, kura IR!
Photo by Russ Baum on Unsplash
Šo pārdomu ievadā vēlos ar jums dalīties kādā ļoti viedā atziņā, kas nāk no sengrieķu domātāja Senekas gudrības apcirkņiem, tādēļ aicinu ieklausīties: "Viņi [filosofi - D.K.] tev pavērs ceļu uz mūžību un pacels tevi tajā vietā, no kurienes neviens vairs netiek nogrūsts. Tas ir vienīgais veids, kā aizvirzīt tālāk mirstīgumu, pat pārvērst to nemirstīgumā." Lūk, draugi! Tādēļ jāpiekrīt arī mirstīguma apcerēšanas un nāves apzināšanās tematikai veltītās grāmatas autores Ketlīnas Daulingas Singas sacītajam, ka "nāve mums pietuvojas iespaidīgā klusumā, kā neviens cits brīdis dzīvē, tādēļ ir vērts veltīt laiku, lai pārdomātu grāmatā sacīto".
Es ar vērā ņemamu pārliecību varu sacīt, ka daudzi no mums ikdienā apzināti izvairās no nāves un miršanas tematikas apspriešanas un apcerēšanas.. jo neviens nedz vēlas mirt, nedz arī piedzīvot citu nāves savā eksistences rāmītī. Jo šī formu un mūsu "patiesās" esamības šķietamā reālā pasaule ir tik droša, zināma un jūtamies gana pārliecināti, ka vēl kādu laiku tajā eksistēsim... taču, atgādināšu, nekas nav drošticamāks par mūsu fiziskās eksistences beigām, tādēļ apzinīgajiem vajadzētu aizvien vairāk un dziļāk aizdomāties par nāvi, miršanu un pārveides procesiem mūsos. Tādēļ, draugi un šī bloga lasītāji, nedaudz padziļināti iepazīstināšu jūs ar amerikāņu autores Ketlīnas Daulingas Singas darba "Uz nāves sliekšņa" (The Grace in Dying) atziņām.
Viena no sākuma lappušu atziņām lasītājam pavēsta diezgan mierpilnu ziņu, vēstīdama: "Nāves tuvošanās pieredze sniedz īpaša veida zināšanas. Mirstošais jau ir iegājis daudz plašāka skatījuma pārveidojošajā laukā. [..] Gandrīz visos gadījumos mirstošais izjūt iekšēju pamudinājumu atvērties dziļāk un piedzīvot nāvi, lai varētu sākties jauna pieredze". Autore savā darbā lasītāju ieved pasaulē, kas lielākajai daļai cilvēku ir sveša un pat ne visai gribēta, tomēr "nāves tuvošanās pieredzei raksturīgās žēlastības iezīmes apliecina, ka miršanas process pats par sevi sniedz transcendences pieredzi, uz ko mērķtiecīgi virzās cilvēka dzīve. [..] Miršanas process sniedz iespēju vismaz uz dažiem ļoti vērtīgiem mirkļiem ieiet mūsu Esenciālās dabas spožumā un plašumā".
Šajā grāmatā, balstoties arī uz dažādu, plaši pazīstamu autoru un domātāju atziņu un viedokļu bagātībā, Daulinga Singa lasītāju izved cauri t.s. transpersonālās psiholoģijas "džungļiem", iepazīstinot ar personības integrālo teoriju, kuru zinām no arī Latvijā plaši zināmā Kena Vilbera, gan arī skaidri manifestējot mūsu garīgo izcelsmi, kurā kā Avotā mēs ikviens mirstot atgriežamies.
"Cilvēks iziet no Esamības Pamata. [..] Pēc ceļojuma materiālās pasaules formas un nepastāvības dimensijā mēs atgriežamies pie mūžīgā, nemainīgā un absolūtā Avota gan tā manifestētajā, gan nemanifestētajā izpausmes veidā."
Viens no transpersonālās un integrālās personības teorijas stūrakmeņiem par mums un apziņu lasāms šīs grāmatas 63. lpp., kur rakstīts: "Apziņas personiskais līmenis, kurā mēs dzīvojam, balstīts uz dziļu apspiešanu, kura to norobežo no bezapziņas un Esamības Pamata. Ikviena cilvēka ego raksturo neatkarīga personiskā apziņa, kas primāri tiek asociēta ar mūsu priekšstatiem un disociēta no fiziskās un instinktīvās dzīves. Mūsu personiskā apziņa tic savai šķietamajai neatkarībai un paškontrolei. Kļūstot pieauguši, mēs apmaldāmies paši savās drāmās un aizmirstam savu Sākotnējo dabu. Tuvojoties pusmūžam, personiskā apziņa izjūt arvien dziļāku tukšumu, atsvešinātību un attiecīgi arī aicinājumu uz transcendenci. Uz šīm pusmūžam raksturīgajām izmaiņām katrs reaģē citādi. Ja turpinām izmantot apspiešanas taktiku, kas agrāk palīdzēja, bet nu vairs ne, mēs neaugam".
Mēs, cilvēki, savā dzīves pirmajā pusē visbiežāk esam "ieslodzīti" sava ego verdzībā, kur tam kalpojam, taču tas noteikti nav mūsu dzīves ne galvenais, pat nekāds uzdevums, mūsu cēlais mērķis ir nonākt pie apziņas par ego pārveidi un tādējādi savas Esenciālās, transcendentās dabas, Esības izkopšanu, lai, no Avota nākdami, gatavotos pie tā atgriezties, esot pārveidotiem jaunā kvalitātē un formā, kļuvušiem dievlīdzīgākiem.
Lai vai cik es mēģinātu, vienā nelielā aprakstā es nekad nespēšu visu to bagātību ietvert īsumā, kuru kā vēsti nes šī grāmata. Taču, ja tagad lasot šo apskatu un ieskatu, jūsos modīsies interese izzināt šīs grāmatas dziļumus, es būšu izpildījis sev stādīto mērķi, jo, un šeit atkal runāšu viedajiem grāmatas autores vārdiem, "lai cik grūts būtu Atgriešanās ceļš, laimīgi ir tie, kuri piedzīvo paplašinātas apziņas stāvokli un sāk tajā dzīvot vēl ilgi pirms tam, kad viņus aicina nāve. [..] Mēs esam aizmirsuši, ka pusmūža uzdevums ir iepazīt sevi kā apziņu, kura izmanto ķermeni kā instrumentu Gara pieredzei formu pasaulē".
Mani no sirds fascinēja grāmatā lasāmā atziņa, ka dažreiz cilvēku ego ir tik mežonīgi liels, ka viņi nevar ne pieņemt, ne iedomāties, ka pasaule turpinās ritēt bez viņiem, pēc viņu nāves. Bet tas tomēr ir tik saprotams un, kad to pieņemam, esam gatavi mainīties, jo "tomēr mēs esam dzimuši un auguši garīgi noplicinātā kultūrā, kurā pielūdz daudz ko citu, bet ne Garu". Un tomēr: "pāri šīs kultūras biosociālajām saitēm cilvēkā rodama gudrība, kas vienmēr dabiski tiecas pēc Gara un tā milzīgā, pārveidojošā spēka. Iespējams, tā ir cilvēces visdziļākā intuīcija. Esmu dzirdējusi, ka to sauc par "teotropismu" - mēs esam kā saulespuķes, kas griežas, lai varētu sauļoties Dieva gaismā".
Es diezgan apzināti vairāk koncentrējos aprakstīt grāmatas pirmo pusi, kurā ir skarta šī transpersonālā un integrālā pieeja personībai un tās saskarei ar nāvi, lai izgaismotu faktorus un zināšanas, kas nav gluži ikdienišķas. Otrajā grāmatas daļā autore pievēršas nāves un miršanas fizioloģiskajiem, bioloģiskajiem un nāves tuvošanās faktoriem un izjūtām, tos aprakstot t.s. Karnovska skalas un sūfiju apziņas kartes gaismā, to salīdzinājumā, kam arī nedaudz pieskaršos turpmākajās rindās.
"Sastapšanās ar biedējošākajiem cilvēka esamības aspektiem var novest pie garīgas atvēršanās, psihiskas alķīmijas, kvalitatīvi atšķirīga veida, kā būt šai pasaulē. [..] Ciešanas ir cilvēka galvenā pieredze mentālā ego dekonstrukcijas un transpersonālās patības dzimšanas procesā."
Lasot par miršanas psihiski garīgajām fāzēm, starp kurām mēs zinām, ir: noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un samierināšanās, nākas atzīt, ka par tām var lasīt arī kā par ego miršanas stadijām tīri psiholoģiski - filosofiskā aspektā, jo arī mūsu ego nāve vēl mums dzīviem miesā esot, ir viena no nepieciešamākajām nāvēm. Lai tādējādi mēs kļūtu cēlāki, mīlošāki, piedodošāki, galu galā - dievlīdzīgāki.
"Šajā procesā, ko dēvē par patības atklāšanos, mēs piedzīvosim visus iespējamos pašaizsardzības mehānismus. Cita pēc citas tiks norautas visas maskas, kuras nēsājām atbilstoši saviem priekšstatiem par apkārtējo pasauli. Katra maska zināmā mērā atspoguļo gan pagātnes pārinodarījumus, gan pozas, kuras ieņēmām, lai atvairītu citus līdzīga rakstura ievainojumus."
Esot nonākušam šajā aprakstā arī pie grāmatas pēdējās trešdaļas, jāatzīmē, ka caur savām izjūtām arī es saprotu autori grāmatas radīšanas brīdī, kad sasniegts moments, kad ar vārdiem šo transcendentālo pieredzi un zināšanas tālāk nodot un vēstīt ir teju neiespējami. Lasītāj, sākot ar grāmatas 280. lappusi, kuras nodaļas virsraksts vēsta "Ļaušanās Transcendencei", jūs sāksiet saprast un akceptēt autores galveno grāmatas domu: "Ar jums viss būs kārtībā. Nomirt ir droši. Jūs esat drošībā. Jūsu mīļie ir drošībā", jo tās ir tās sajūtas un pieredze, kā atraisīšanās no tauvām un kļūšana par to, kas esam patiesībā, saplūstot harmonijā ar Avotu, ar Esamības Pamatu. Tā, lūk, ir tik daudz minētā Transcendence - izmaiņas un piedzīvotais, dzīvinoša pieredze, sastapšanās ar milzu plašumu, saplūšana ar Garu:
"Transcendence ieved mūs šāda līmeņa apziņā, šādā identitātē, šādā tīrajā Klātbūtnē. Sasniedzot šo daudz plašāko apziņu, izgaist konceptuālais laika iedalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē. Izsakoties Sudzuki Roši vārdiem, pagātne, tagadne un nākotne ir sarukušas vienā vienīgā tagadnes mirklī, kurā rosās Dzīve tās vispatiesākajā izpausmē - kurā Dzīve IR!"
Iesaku šo grāmatu "Uz nāves sliekšņa" izlasīt un pārlasīt ikvienam, jo tā sniedz dzīvi un personību mainošu pieredzi, tādējādi ikkatram no mums kļūstot par nosvērtāku, dziļāku, jēgpilnāku sabiedrības locekli un līdzcilvēku viens otram! "Dzīve un nāve ir relatīva, tās abas ir kosmisks sapnis. Saskati sevī to, kas nav sapnis" -, tā mūs mudina kādas nodaļas ievada tēze, kuras vēsts mums kalpo kā novēlējums, lai mēs pāraugam savu ego, kļūdami par daļu no Patiesās Esamības!