Elisabetta Piqué "Pope Francis: Life and Revolution"
Photo: nytimes.com
Lai gan esmu papīra formāta grāmatu piekritējs, jāatzīst, ka arī manā dzīvē neiet secen modernās tehnoloģijas un, kopš nesen esmu iegādājies planšetdatoru, esmu sācis iepazīt arī elektronisko izdevumu priekšrocības. Manā elektroniskajā grāmatu bibliotēkā ir neskaitāms daudzums grāmatu, kas gaida savu lasīšanas kārtu (gluži tāpat kā papīra grāmatu kaudzīte manā darbistabā!), taču kaut kā nejauši nonācu pie šīs grāmatas par pāvesta Franciska dzīvi, tādēļ to lasīdams, rakstu arī šo ieskatu pāvesta biogrāfiskajos dzīves faktos, kurus mums dāvā pāvestam pietuvinātā rakstniece Elisabetta Piqué.
Photo: Ignatian Spirituality
Pāvests Francisks, pārstāvēdams Jēzus Sadraudzību jeb jezuītu ordeni, ir man personīgi gana tuvs, jo arī mans garīgais tēvs un padomdevējs, tēvs Džims ir saistīts ar šo ordeni, tādējādi esmu guvis arī diezgan personīgu ieskatu jezuītu garīgumā, kas, nenoliedzami, palīdz man labāk saprast pāvesta Franciska vēstījumu visai universālajai pasaulei. Man personīgi jāatzīst, ka šīs grāmatas lasīšanas gaitā, neteiksim, ka man bija daudz pārsteigumu par pāvesta personību, tomēr šis tas likās aizraujošs - piemēram, pāvests kādu brīdi ir bijis spāņu literatūras skolotājs un ar visai interesantām mācību metodēm iedrošinājis un veicinājis savu skolēnu literāri radošo talantu attīstību. Kaut vai tikai šis viens fakts...
Vēsturē pirmā jezuītu pāvesta ievēlēšana 2013. gada 13. martā visā jezuītu kopienā izsauca zināmu viļņošanos, arī ne tajā labākajā nozīmē, jo kā vēsta grāmata un avoti, pāvesta kā priestera reputācija Argentīnā un arī kā Buenosairesas arhibīskapa reputācija ir visai pretrunīga un pat skandaloza. Francisks vēl tālajā 1973. gadā, vēl pavisam jauns, tikai 36 gadus vecs, tika izvirzīts un ievēlēts par Argentīnas jezuītu provinciāli jeb priekšnieku, un tas bija "īpašs" notikums, jo Horhe Mario Bergoljo tanī laikā bija jaunākais jezuītu provinciālis pasaulē. Pāvesta dzīve ir pilna ar samērā skandaloziem notikumiem un par tiem vēsta arī grāmata, kurā autore apkopojusi daudzu viņa laikabiedru, studiju biedru un skolnieku viedokli par bijušo arhibīskapu, tagadējo pāvestu. Daudzi laikabiedri, tostarp jezuītu kopienā, Bergoljo uzskatījuši par sliktu jezuītu, kurš potenciāli varbūt ir kļuvis par labu bīskapu.
Mums katram var būt savs viedoklis par pāvesta personību agrīnākā vai vēlākā dzīves posmā, taču mums jāatceras, kāds ir jezuīta aicinājums šajā pasaulē un ar atvērtām acīm jāparaugās vai pāvests Francisks "atbilst" savā amata kalpošanā šim aicinājumam, kas ielikts viņā daudzo formācijas un teoloģijas studiju gadu laikā. Kā raksta grāmatas autore, ir nevērtīgi runāt par atbrīvošanu un atbrīvošanas teoloģiju, ja mēs neiedziļināmies esošajā kultūras un cilvēku dzīves situācijā. Pazīt cilvēku dzīves visā to problemātikā un sniegt tiem iedrošinājumu un atbalstu - tāds ir īstens jezuītu garīgums, līdz ar to mums jāpiekrīt autorei, ka pāvests cenšas to izdzīvot un rādīt pasaulei kā savu darba uzdevumu. Jezuīti, tāpat kā Jēzus, kura vārdā ir nosaukta Jēzus Sadraudzība (latīniski - Societas Jesu - D.K.), ir aicināti būt gluži līdzīgi Jēzum, kurš staigāja pa šo zemi, runāja ar cilvēkiem un tos iedrošināja izdzīvot viņos ielikto Dieva aicinājumu.
Šajā konkrētajā grāmatā ļoti daudz ir stāstīts un rakstīts par laikiem, kad pāvests Francisks vēl nebija pāvests, dzīvoja un strādāja Argentīnā kā priesteris un bīskaps, tādēļ arī grāmatas virsrakstā ir vārds "revolūcija" un ne tikai, protams, tādēļ - pāvests arī pēc ievēlēšanas ir parādījis savu revolucionāro jezuīta dabu, kas ir pašsaprotami. Tomēr jāatzīst, ka jo vairāk es šo grāmatu lasu un jo vairāk es pāvesta biogrāfijā iedziļinos, tiešām viņā ir ļoti pretrunīgas lietas rodamas - Bergoljo 1985. gadā devies uz Vāciju rakstīt savu disertāciju par vienu no pilnīgi saviem uzskatiem teju pretējiem teologiem - Romāno Gvardīni, kas vairāk ir pāvesta Benedikta XVI tipa teologs bijis nekā pāvesta Franciska ieskatu teologs, bet... Lai gan Bergoljo savu disertāciju nepabeidza, jo viņu atsauca atpakaļ uz Argentīnu, lai nedaudz "atvēsinātu" viņa kontrreformātiskos ieskatus.
Tie, kuri no šī bloga lasītājiem nav tik plaši iesaistīti un informēti par Baznīcas un teoloģijas jautājumiem, varbūt varētu būt dzirdējuši tikai par to, ka jezuīti nedrīkstētu ieņemt amatus ārpus Sadraudzības. Jā, tā ir, jo jezuīti ir solījušies dzīvot pazemībā, nabadzībā un šķīstībā, taču arī pilnībā paklausībā Pāvestam, kas arī prevalē amatu ieņemšanā - ja pāvests aicina un ieceļ, tad pazemībā šo amatu arī pieņemt. Tā 1992. gada maijā tagadējais pāvests kļuva par tā laika Buenosairesas palīgbīskapu, pēc pieciem gadiem - par koadjutorbīskapu,, kas nozīmē tiesības ieņemt vēlāk arhibīskapa amatu.
Pāvests, tagadējais svētais Jānis Pāvils II, 2001. gadā Horhi Mario Bergoljo iecēla kardināla kārtā, Bergoljo turpināja īstenot savu pazemības un nabadzības, kā arī pieticības garu, kādu mēs to redzam arī šodien. Pāvests gan agrāk, gan arī tagad ir ar nenogurstošu darba sparu un vēlmi uzklausīt ikkatru, jo seko pats saviem vārdiem uzklausīt visus no visām perifērijām, praktizējot žēlsirdību, kura ne vien vārdos, bet arī praktiskajos pāvesta darbos tiek pasludināta caur ikvienu grāmatu un aktivitāti, kura pāvesta vārdā tiek sarakstīta vai veikta. Pāvests ir sacījis: "Lai tev vienmēr ir kaut kas, ar ko palīdzēt trūcīgajiem, neskatoties un neskaitot, cik daudz."
Pāvests Francisks, būdams Buenosairesas arhibīskaps un kardināls Bergoljo, tiek raksturots kā izcilu spēju vadītājs un pat kā politisks zvērs ar lielisku atmiņu, spējot apsvērt, izvēlēties un salīdzināt ārkārtīgi lielu informācijas apjomu, atceroties satikšanās ar daudziem cilvēkiem, paužot savu intuīciju un spējot iedziļināties grūtībās, ar kādām sastopas gan parastie ļaudis, gan priesteri un klosterļaudis. Pēc 2001. gada nominācijas un iecelšanas par kardinālu, Bergoljo Argentīnā nodibina Starpreliģiju dialoga Institūtu. Tas apliecina, ka tagadējais pāvests ir ieinteresēts visu cilvēku savstarpējā līdzāspastāvēšanā, neraugoties uz atšķirībām reliģiju praktizēšanā un uzskatos.
Protams, šī grāmata ir daudz plašāka - tajā ir gan politika, gan baznīcas dzīves aizkulises, gan pāvesta ievēlēšanas aizkulises un šis tas no diskusijām kardinālu starpā, tostarp, kādu laiku pastāvēja iespēja, ka pēc Benedikta XVI ievēlēšanas par pāvestu Bergoljo kā otrais kandidāts tiks aicināts uz Romu, uz Vatikāna Romas Kūriju strādāt vai kļūt pat par Vatikāna Valsts sekretāru jeb otro cilvēku aiz Pāvesta. Bergoljo gan šīs domas noraidīja, sakot, ka kūrija un tās drapērijas viņu nogalinās, jo viņš nav pieradis pie Romas greznās dzīves un peripētijām.
Vēlreiz nedaudz par vārdu "revolūcija" šīs grāmatas kontekstā... Pirmkārt, pāvesta izvēlētais vārds Francisks - pirmoreiz pāvestības vēsturē kāds izvēlas šo vārdu un kas ir kā atsauce uz svēto Asīzes Francisku, kuram bija uzticēts doties un censties labot Baznīcu, kas ir drupās, kā mēs to atceramies. Protams, Katoļu baznīca pāvesta Franciska ievēlēšanas laikā nav drupās, bet dziļā krīzē gan, kādēļ, kā vēsta avoti, atkāpās arī tagadējais nu jau emeritētais pāvests Benedikts XVI. Daudzi ir mēģinājuši sasaistīt Benedikta XVI kalpošanu un tuprinājumu Franciska kalpošanā, tomēr jau pirmās 24 stundas pāvesta Franciska pontifikātā ir pierādījušas, ka Bergoljo ir revolucionārs, noraidot daudzas jo daudzas lietas, kādas bijušas saistošas viņa priekšgājējiem svētā Pētera tronī, atsakoties no zelta pāvesta krusta uz krūtīm, no sarkanajām ādas kurpēm un dzīves Apustuliskajā pilī, tā vietā paliekot dzīvot sv. Martas namā.
Vēl viena šī pāvesta revolucionārā iezīme ir.. pāvests mēdz veikt ārkārtīgi daudz telefona zvanu, sākot jau no sava pontifikāta pirmajām stundām. Pirmo zvanu jaunais pāvests veicis, sazvanot emeritēto pāvestu Benediktu XVI, kurš Franciska vēlēšanu gaitai sekoja, atrodoties pāvestu vasaras rezidencē Kastelgandolfo. Tāpat pāvests Francisks nekad nezaudē savu izcilo humora izjūtu runājot pa telefonu. Tāpat pāvests ar savu humora izjūtu izcēlies, pēc ievēlēšanas kopā ar valsts sekretāru Bertoni staigājot pa Apustuliskās pils aizzīmogotajām telpām, sacīdams: "Te var dzīvot trīssimt cilvēku, man šeit nav ko darīt, pieradušam teju pie klostera dzīves režīma!"
Pāvests Francisks nudien ir revolucionārs pāvests Baznīcas priekšgalā. Pēdējie jaunumi no katoļu baznīcas vēsta, ka pāvests nesen privātā audiencē pieņēmis Amerikas slavenāko jezuītu priesteri un LGBT tiesību aizstāvi, tēvu Džeimsu Mārtinu SJ un, kā vēsta pats Mārtins, telpā sarunas laikā klatesošs bijis tikai pāvesta tulks. Vairāk par šo varat izlasīt angļu valodā New Ways Ministry lapā šeit. Otrs revolucionārais jaunums ir tas, ka pāvests Francisks kalpošanā atjaunojis senāk Vatikāna aizliegto priesteri Džeimsu Alisonu, kas arī ir zināms kā prominents teologs un arī LGBT tiesību aizstāvis. Pāvests ar telefona zvana palīdzību Alisonam paudis: "Es atjaunoju tev atslēgu varu. Tu saproti - atslēgu varu es tev atjaunoju!" Par šo gadījumu arī vairāk var lasīt New Ways Ministry lapā šeit.