Frédéric Martel "In the Closet of the Vatican"
Foto: atrasts internetā, google.lv
Uzreiz jāsaka, ka man par Vatikānu nav nekādu ilūziju - tur, tāpat kā visā pārējā grēcīgajā pasaulē, arī mīt tādi paši grēcīgi cilvēki, tādēļ nekas cilvēcīgs tur nav svešs... Un tā nu manās rokās nonāca šī skandalozā grāmata, kuru lasu elektroniskajā izdevumā, domāju, ka jāpadalās ar viedokli un informāciju, ko tad esmu izlasījis. Pārskatot interneta resursus, jāsaka, ka šī grāmata ir izsaukusi pamatīgu viļņošanos gan ticīgo, gan paša Vatikāna klēriķu lokā - tā kā tajā ir minēti gana daudz prominentu vārdu un personību, jāatzīst, ka arī man šī prominenču atklātība bija nedaudz aizkustinoša. Reti jau sanāk lasīt ko drusku atklātāku par Vatikāna un katoļu baznīcas klēriķu seksuālo dzīvi un varaskāri, tomēr šī Frederika Martela grāmata šajā laukā ir kā svaiga gaisa malks. Jāatzīst, ka man pašam esot pavadījušam kādu laiku katoļu mācību iestādē', kā arī esot pazīstamam ar dažādu rangu cilvēkiem no katoļu baznīcas, gan tepat Latvijā, gan arī no Vatikāna, šī grāmata ir iedziļināšanās vērta, lai sev vēlreiz apstiprinātu - katoļu baznīcā nedz Dievs, nedz Jēzus nav prioritāte, bet gan vara, vienam otra piesegšana, nauda un grēkošana "uz pilnu klapi" - tā ir īstā Vatikāna seja! Es nepārmetu, es tikai pasaku tieši, lai neviens nedzīvo mākslīgās ilūzijās par tikumīgo katoļu baznīcu un tās orientāciju uz Dieva valstības celšanu!
National Catholic Reporter par šo grāmatu sacīts šādi: "[An] earth-shaking exposé of clerical corruption."
Šo grāmatu lasīju lēni, nodaļu pa nodaļai, lai mēģinātu iztēloties to nerimstošo divkosību un dubultstandartu morāli, kāda tā plaši jo plaši ir aprakstīta šajā franču autora darbā par "Vatikāna skapi" un tajā sēdošajiem Vatikāna augstākā līmeņa garīdzniekiem - prelātiem, bīskapiem, monsinjoriem un kardināliem. Kautkur internetā lasīju arī atsauksmes par šo grāmatu, tostarp, pāvests Francisks esot izteicies, ka viņam šī grāmata patikusi un arī autors kādā rindiņā kaut kur minēja, ka pašreizējam pāvestam neesot nekas jauns šī informācija. Un, kā grāmatas beigās izskan, un tas jau bija zināms un nojaušams, Benedikts XVI no amata atkāpās, nevarot vairs fiziski panest visus šos bērnu izmantošanas noziegumus un nemitīgās geju mafijas cīņas Vatikāna iekšienē.
Grāmata sastāv no četrām daļām, katra veltīta kāda no pēdējiem pāvestiem valdīšanas laika un notikumu aplūkošanai, tai skaitā, attieksmē pret homoseksualitāti un garīdznieku "attiecībām" ar to. Protams, zinām, ka katoļu baznīca oficiāli noraida šīs lietas eksistēšanu baznīcas klēriķu vidū, tomēr visa pasaule reāli saprot - jo lielāks karotājs kāds pret šo lietu ir, jo neskaitāmas reizes tas ir pierādījies, ka pats šim grupējumam pieder. Atsauces nedošu, tās varat internetā plaši atrast, taču attiecībā uz kardināliem un uz viņu cīņu pret LGBT grāmata sniedz tiešus un pamatotus pierādījumus - jo kareivīgāks izteikumos kāds no Vatikāna ir, jo ticamāks homoseksualitātes aktīvists un praktizētājs klerikālis reālajā dubultdzīvē.
Grāmata ir balstīta uz lielu skaitu dažādu avotu, izmeklēšanas 4 gadu laikā aptaujāti un intervēti ap 1500 cilvēku Vatikānā un vēl 30 valstīs, tostarp, 41 kardināls, 52 bīskapi un monsinjori, 45 apustuliskie nunciji un ārvalstu vēstnieki. Kā vēsta autors, visas intervijas notikušas personīgi, neviena nav notikusi, izmantojot internetu, telefonu vai epasta saraksti. Lai šī grāmata un šī izmeklēšana ieraudzītu dienasgaismu, 30 valstīs šajā projektā darbojušies 80 pētnieku, korespondentu, padomnieku, korektoru un tulkotāju. Vairāk informācijas un papildmateriāli lasāmi autora lapā www.sodoma.fr (franciski un angliski).
Vai tas būtu Francisks, Benedikts XVI, Jānis Pāvils II vai Pāvils VI - visi viņi zin un zināja, ka nemitīgi atrodas "starp vilkiem". Autors Frederiks Martels, lai visas šīs baumas apstiprinātu, iefitrējās Romā, dzīvoja pat Vatikānā, satikās ar maksimāli daudz Vatikāna mašinērijai pietuvinātiem cilvēkiem un atklāja to, ko atklāja - liela daļa garīdznieku, ap 80% (pēc pāvesta bijušā galvenā latīņu valodas eksperta sacītā) ir "no draudzes" (slēptais apzīmējums klerikāļa/seminārista piederībai homoseksuālajām aprindām). Kā autors raksta grāmatas prologā, visi šie, kurus var raksturot ar vārdiem "praktizējošs", "homofils", "iniciēts", "ne-taisns" (angl. - unstraight), "pasaulīgs", "universāls", "šaubīgs" vai vienkārši "esošs skapī", publikā un sabiedrībā par sevi rada dievbijīga cilvēka iespaidu, bet ārpus baznīcas dzīvo dubultstandartu dzīvi. Un pāvests Francisks nevar paciest šo nešaubīgo morāli un tās sludināšanu no tiem, par kuriem viņš skaidri zina, ka ārpus draudzes un baznīcas mūriem tie ir liekulīgi meļi un divkoši.
"Behind rigidity something always lies hidden; in many cases, a double life." (pāvests Francisks)
Jāpiekrīt citu grāmatas apskatnieku sacītajam, ka tas, kas notiek Romā, lielā daļā gadījumu ir nožēlojami un ja to atbalsta garīdznieki, tas ir vēl nožēlojamāk. Autors grāmatā min lielo iebraucēju skaitu, kas Romā strādā kā seksa viesstrādnieki, visbiežāk tie ir puiši un jauni vīrieši no ES jaunajām un ne tik ekonomiski attīstītajām dalībvalstīm, piemēram, Rumānijas, kā arī romu tautības no dažādām mītnes valstīm. Ja citās valstīs uz ielām maz manāmi seksa pakalpojumu piedāvātāji, tad Roma ir kā medusmaize, jo.. šeit ir priesteri, kuri alkst pēc anonīmām izklaidēm! (Šo rakstot, prātā ienāca Lutera redzētais, ieejot Romā!). Bet vēl kas ir interesanti, šie seksa viesstrādnieki Martelam arī ir atzinuši, ka pat starp šiem klerikālajiem klientiem pastāv divas grupas: vecāki klerikāļi, kuri izturas kā pret šiem pakalpojumu sniedzējiem izturas kā pret mēsliem un maksā maz un jaunāki priesteri, kuri apietas ar maigumu un gādīgi atalgo, bieži pat iemīlas šajos seksa pakalpojumu sniedzējos. Jo, kā zināms, nekas cilvēcīgs nav svešs arī Baznīcas cilvēkiem, kas tādi paši vien sabiedrības locekļi ir kā mēs, visi pārējie.
Kāpēc Vatikānā visas šīs lietas joprojām notiek tā, kā notiek? Un galvenā atbilde slēpjas tajā, ka šo miniatūro teokrātisko pilsētvalstiņu vada gerontokrātija - vecāki un veci vīri, kuru jaunība pagāja pirms seksuālās revolūcijas un viņu laikā nebija iespējas brīvi paust savu seksualitāti, un baznīca, tās semināri un skolas kļuva par vietu, kur paslēpties un kopā ar līdzīgiem izdzīvot savu seksualitāti, jo sabiedrībā bieži vien tā bija krimināli sodāma lieta. Tādējādi notika arī vēl viena lieta - lai slēptu savu patieso seksualitāti, tā tika intelektualizēti sublimēta, kas noveda pie laju pamācīšanas par dzimstības kontroles aizliegumu vai arī kļūstot agresīvi homofobiskiem pret sabiedrībā pārstāvēto LGBT kustību jau mūsdienās.
Martels grāmatā arī mēģina apliecināt saistību starp priesteru homoseksualitāti un pedofilijas gadījumiem. Šajā jautājumā ar spriedumiem jābūt ļoti delikātiem un piesardzīgiem, jo jāatceras, ka homoseksualitāte nekādi tieši nemēdz būt saistīta ar pedofiliju, taču baznīcas iekšējo lietu kontekstā tā tiek šādi apskatīta, jo priesteri viens otru piesedz, lai organizācijas izvairītos no skandāliem, un Baznīca ir pilna ar neirotiķiem, kuriem ir vai ir zināmi citu pastrādātie noziegumi un grēciņi. Bet, kā teicis prominentais dominikāņu priesteris Džeimss Alisons, kuru šeit pārfrāzēju nedaudz - Vatikānā visu grēki un problēmas ir zināmas, bet ne daudziem, toties tā ir kā "skapju paradīze", teju katram ir savs "skapis" un skeleti tajā.
Protams, jāņem vērā, ka grāmatā avoti ir daļēji anonimizēti, biežos gadījumos autors atsaucas it kā uz veiktiem audioierakstiem un tomēr paliek anonīms. Jā, arī bieži ir minētas sarunu detaļas un nosaukti konkrēti sarunu biedri, aprakstītas sarunu norises vietas, tomēr lai vai kā, nevaru sacīt, ka nepastāv iespēja kādām fiktīvām domām, kas varētu būt iespraukušās tekstā. Vēl viens grāmatas mīnuss ir, ka nav sniegts grāmatā minēto personu, vietu, valstu indekss, kas atvieglotu grāmatas lasītājam konkrētāku lasīšanu, tādējādi šī nedaudz vairāk kā 500 lappušu grāmata jālasa vien ir no vāka līdz vākam.