Kas ir Jēzus, kas - Kristus un kādēļ Jēzus dzīve ir joprojām nozīmīga?
Attēls atrasts google.lv
Varbūt kāds no jums, mani draugi un šī bloga lasītāji, jautāsiet, kādēļ šāds ieraksta virsraksts? Draugi un Kristus mīļotie, šis Adventa un teju Kristus dzimšanas laiks ir piemērotākais moments, lai mēs, ikdienas skrējienu nolikuši malā, iedziļinātos tajā, kas patiesi ir būtisks mūsu esamībai šajā pasaulē. Vai ne pēc Kristus dzimšanas mēs kalendāro laiku skaitām? Vai patiesi Kristus nav nācis, lai mūs uz mūžīgiem laiku laikiem ievestu pestīšanas drošajā patvērumā sava Tēva mājokļos, mums paliekot vien uzticīgiem ticībā un paļāvībā uz Viņu līdz galam? Šo un daudz ko vēl mēs centīsimies izprast un noskaidrot, lasot šo ierakstu. Šajā ierakstā tiks kopā savienotas divas ļoti interesantas un būtisku izpratni veicinošas lietas - mēs aplūkosim, ko mums vēsta nesen Luteriskā mantojuma fonda izdotā Ričarda Borkema nelielā grāmatiņa par Jēzus dzīvi "Jēzus dzīve: īss ievads", kā arī mēs bagātināsimies izpratnē, iedziļinoties Torņakalna draudzes mācītāju lekciju cikla par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu paustajās tēzēs un gūtajās atziņās koncentrētākā veidā. Par vieduma pērlēm es esmu personīgi pateicīgs Torņakalna mācītājiem, maniem labiem draugiem un kolēģiem, māc. Indulim Paičam, māc. Kasparam Simanovičam un māc. Linardam Rozentālam! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī, brāļi un Kristus līdzbiedri kalpošanā!
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Šī pavisam nelielā grāmatiņa jeb pavisam īsais ievads Jēzus dzīvē varētu būt viens no tiem izejas punktiem, ar kuriem sākot iepazīstināt kādu ar Jēzu kā personību un Personu, kura ir izmainījusi redzamās vēstures gaitu. Kā autors saka, "[ar šīs grāmatas palīdzību] lasīt evaņģēlijus kā versijas par Jēzus vēsturi, jo kā uzskatu, evaņģēliji lielā mērā ir balstīti to aculiecinieku liecībās, kas pazina Jēzu viņa dzīves laikā - evaņģēliji mums sniedz pieeju tam skatījumam, kā Jēzu uztvēra tie, kas atradās kopā ar viņu, cilvēki, kas pieredzēja šos notikumus no iekšpuses, kuri dziļi ietekmēja viņu pašu dzīvi."
Pāvests Benedikts XVI vienā no savas triloģijas "Jēzus no Nācaretes" grāmatu sējumiem, konkrētāk - pirmajā, raksta: "Jēzus izprašanai būtiskas ir vairākkārtējās norādes, ka Jēzus atkāpās "kalnā" un tur visu nakti lūdzās "vienatnē" ar Tēvu. Šīs īsās norādes mazliet paver noslēpuma plīvuru un ļauj mums ieskatīties Jēzus kā Dēla dzīvē, viņa rīcības, mācības un ciešanu avotā. Šī Jēzus "lūgšana" ir Dēla saruna ar Tēvu, tajā tiek iesaistīta Jēzus cilvēciskā apziņa un griba, viņa cilvēciskā dvēsele, tā ka cilvēciska "lūgšana" var kļūt par līdzdalību Dēla kopībā ar Tēvu."
Principā šīs grāmatas par Jēzu būtiskākā vēsts, kādu autors tajā mēģina izstāstīt, varētu teikt, ir šī, ja runājam paša autora vārdiem: "Bet Jēzum bija citas prioritātes. Viņš redzēja Dieva valstību nākam tajās lietās, ko darīja viņš, ienesdams Dieva dziedināšanu un piedošanu to cilvēku dzīvē, kurus viņš sastapa, uzrunājot Dieva tautas atstumtos, pulcējot kopienu, kurā sabiedriskā stāvokļa vietā stāsies kalpošana. Tās ir lietas, kas notiek tad, kad valda Dievs. [..] Dieva valdīšana ir tāda, kāds ir Dievs. Tādējādi mūsu stāstam par Jēzus Dieva valstības izpratni beigu beigās jānoved mūs pie viņa valstības Dieva izpratnes."
Runājot par šīs grāmatas nodaļu par Dieva valstību Jāņa evaņģēlijā, dziļas pārdomas raisošas atziņas dāvā mums šie teikumi: "Jānis, dodot priekšroku terminam "mūžīgā dzīvošana", novirza fokusu no tā, ko Dievs dara, uz Dieva dāvanas saturu. Tomēr "mūžīgā dzīvošana" nav mazāk orientēta uz Dievu kā "Dieva valstība", jo Jāņa evaņģēlijā mūžīgā dzīvošana ir dzīvība, kuras avots ir Dievs. Lai gan tai jātiek pretstatītai ar pārejošo dzīvību, kas beidzas ar nāvi, tā ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai nebeidzama eksistence. Tā ir dzīvības pilnība attiecībās ar Dievu, dzīvība augstākajā pakāpē, visaptverošs termins, kas ietver visu, kas Dievam ir jādāvā cilvēcei. Jēzus misijas mērķis ir darīt to pieejamu, kā viņš pats Jāņa evaņģēlijā saka: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvības pārpilnība."" Un šajā vietā atkal gribas sacīt pāvesta Benedikta XVI vārdiem:
"Un tieši tā ir pestīšana - cilvēcisko robežu pārsniegšana, kas jau kopš radīšanas ielikta cilvēkā Dieva tēla veidā kā gaidas un kā iespēja."
Šajā patiesi īsajā ievadā par Jēzus dzīvi autors mūs izved nelielā intelektuālā un vēsturiskā ekskursā cauri Jēzus laikmeta kultūrvēsturiskajam un ģeogrāfiskajam kontekstam, kā arī Dieva valstības sludināšanas manierei, kāda tā salīdzinoši bija Jēzum atšķirībā no citiem tā laika sludinātājiem, kā arī aizved mūs pie skaidrojuma par to, kāda bija Jēzus identitātes izpratne par sevi un savām īpašajām attiecībām ar Dievu, savu Tēvu. Te mēs varam lasīt par viņa īpašo, autoritatīvo varas apziņu, par viņa mesiānisko dabu un uzdevumu un kā tas viss ir skaidrots arī Jāņa evaņģēlijā. Pirms nonākam pie pašas pēdējās grāmatas nodaļas par Jēzu kristiešu ticībā, mēs iepazīstam Jēzus nāvi un jaunu sākumu, jo tas ir visiem labi zināms notikums, vai ne, draugi?
"Iespējams, ka vislabāk zināmais vēsturiskais fakts par Jēzus dzīvi ir tas, ka viņš mira pie romiešu krusta. [..] Dziļākais konflikta iemesls bija tas, ka, pretendējot uz līdz tam nedzirdētu varu runāt un darboties Dieva vietā, Jēzus meta izaicinājumu Tempļa elites tiesībām valdīt Dieva vārdā. [..] Jēzus darīja vairāk, nevis tikai sagaidīja savu nāvi; viņš tai piešķīra arī jēgu. [..] Ticība, ka Jēzus bija dievišķa persona, mūžīgajam Dēlam kļūstot par cilvēku, nepadara Jēzu mazāk cilvēcisku."
Un nobeigumā iesaku noklausīties šīs četras lekcijas par Jēzu, Kristu un pestīšanu:
Un trīs tēzes, kas caurvij visas šīs četras lekcijas: