Stāsts par to, kā es kļuvu par mācītāju...
Foto: no personīgā arhīva
Pateicoties Dieva žēlsirdībai un acīmredzot Viņa plānam manā dzīvē, es vispār varēju nākt šajā pasaulē. Varēju arī nebūt. Tātad - piedzimu, dzīvoju un augu nekristīgā vidē. Bērnībā esmu redzējis visādu zaņķi un pats esmu gana daudz pieredzējis, vēl mazs būdams, bet tas lai nu paliek. Kā jau rakstīju, apkārt bija vieni vienīgi nekristieši, tostarp, arī mana tante, kas mani uzaudzināja līdz pat pilngadībai. Pirmā saskare ar kristīgo ticību man bija, kad otra tante aizveda mani uz Mazsalacas luterāņu baznīcu. Tas notika laikā, kad man bija kādi pieci seši gadi un tanī laikā tur kalpoja mācītāja Anita Vārsberga. Varētu uzskatīt, ka tā sākās mana neapzinātā draudzība ar Dievu un Dieva īpašā draudzība ar mani. Protams, neviens jau mani speciāli neveda uz svētdienas skolu, tad nu pa retam, kad tante gāja, paņēma mani līdzi. Kādreiz aizgāju arī uz baptistu baznīcas svētdienas skolu. Bet viss notika samērā neregulāri. Pēcāk Mazsalacā aktīvu savu darbību uzsāka Septītās dienas adventisti un viņi kaut kā caur draugiem un draugu draugiem iesaistīja arī mani tajā visā - semināri, nometnes, sabatskola. Tā sākās manas gaitas jau kā regulārākam sabatskolas apmeklētājam, kas ar nelieliem kavējumiem turpinājās līdz pat manai kristībai Salacas upē 19 gadu vecumā, vasarā, kad atgriezos no studiju gada Norvēģijā. Kopsummā adventistu draudzē pavadīju aptuveni 13 gadus.
Kad no Mazsalacas pārcēlos uz Jūrmalu, kur Bulduros studēju medicīnu, vairs nekādas aktīvas sadarbības ar draudzi nebija, tāpat iegāju tik ļoti visā tajā medicīnas un zinātnes būšanā, tad vēl ārkārtīgi daudzie pienākumi un darbi, un tā es pavisam no Dieva attālinājos. Neteiksim, ka kļuvu par pilnīgu ateistu, bet uz to pusi bija - vismaz nedomāju par Dievu un publiski nekur ne runāju par Viņu, nedz arī Viņu darbos un lietās apliecināju. Kad nāca laiks, kad strādāju Rīgas "ātrajos", tad jau pavisam "piemirsu" par Viņa eksistenci, jo visu, ko darīju un varēju izdarīt vai arī nespēju, to visu attiecināju tikai uz savām zināšanām, medicīnas sasniegumiem un farmācijas preparātu jeb zāļu nopelniem. Dievs vairs nekur nefigurēja. Bet tad nāca kāds notikums darbā, pēc kura es no darba "ātrajos" arī atvadījos - sev galu pakaroties izdarīja kāds pusaudzis, gadi 14 - 15 apmēram. Mani naktīs sāka vajāt murgi, visādas domas, kas, ko, kāpēc, kādēļ šāds pusaudzis izdomā sev atņemt dzīvību un tā tālāk. Bet par Dievu joprojām nedomāju. Tad saslima ome, pārcēlos uz Cēsu rajonu, kur nodzīvoju nedaudz vairāk par diviem gadiem, kopdams un aprūpēdams omi, pielietojot visas savas medicīnas studijās gūtās zināšanas. Faktiski ome mani atveda atpakaļ pie ticības, jo kopā ar viņu, kas bija īstena katoliete, skaitīju pat litānijas un šādus tādus rožukroņa fragmentus... Bet viņa mani ne nosodīja, nedz arī mudināja atjaunot attiecības ar Dievu. Viņa vienkārši izdzīvoja Evaņģēlija tuvākmīlestību "dzīvajā" un, šķiet, tieši tas bija, kas mani uzrunāja. Tomēr nekādās organizētās baznīcās es neiesaistījos, bet Dievs tāpat darbojās dziļi sirdī.
Pēc nedaudz vairāk kā divus gadus garā nodzīvotā laika Cēsīs 2008. gada vasaras beigās pārcēlos uz Rīgu, kur atradu darbu aptiekā, tādējādi atgriežoties nosacīti, bet - medicīnā. Ome devās Mūžībā un, manuprāt, viņa no Debesīm kūrēja manu tālāko ieinteresētību un atjaunošanos Kristības laikā dotajā ticības apliecinājumā Trīsvienīgajam Dievam. Bet, izvērtējot dažādu baznīcu "piedāvājumus" un to mācības, neatradu sev neko, kas veicinātu manu garīgo atjaunotni, izaugsmi un pilnveidošanos, tādējādi paliku tāds pats nomināls kristietis, bet jau ar dzīvākām ilgām un vēlmes atgriezties pie aktīvākas kalpošanas Dievam. Bet manu vēlmi iesaistīties un kalpot noraidīja ij adventisti, ij daži citi, bet - lai nu paliek. Pa retam palūdzos privātā kārtā, nekā jau īpaša nebija, tikai nemitīga sajūta, ka Dievs aicina, bet visas organizētās baznīcas manu izrādīto aktīvismu noraidīja. Bet, kā saka dabaszinātnieki, daba nemīl tukšumu, tāpat arī Dievs nemīl tukšumu un Viņam taču bija plāns, kur mani izmantot un pielietot.
Kādu vakaru dodoties mājup, tas bija kāds 2010. gads, pavisam skaidri, tā, it kā man ietu blakus, mani uzrunāja Dievs, es fiziski sadzirdēju Viņa maigo, bet stingro balsi. Un Viņa vārdus es atceros joprojām, tik spēcīgi tie bija un tik manu dzīvi izmainoši: "Kādēļ Tu nedari to, kam esi aicināts?" Es turpat uz vietas sāku raudāt, jo tā bija tāāāāāda pieredze. Jā, turpat uz ielas. Aizgāju mājās, devos gulēt, mēģināju aizmigt, bet šis jautājums nedeva mieru - kas ir tas, kam es esmu aicināts? Vai tiešām man jākļūst par sludinātāju? Par mācītāju? Bet, Dievs, ir taču simtiem piemērotāku un paklausīgāku kandidātu par mani, desmitiem reižu harizmātiskāki, spējīgāki un labāki par mani? Kādēļ es? Un kā lai es piepildu Tavu aicinājumu, Kungs? Es izvērtēju visus par un pret, es sēdēju un domāju, un sapratu, ka es nekādi nevaru nekur ierakstīties, es taču neatbilstu neviena semināra un teoloģijas universitātes prasībām. Dievs, kādēļ Tu saki, lai es daru to, kam esmu aicināts, bet kur lai es iederos, ja es neatbilstu cilvēku uzstādītajām prasībām par kalpošanu Tavā amatā? Tāpat kā joprojām, es arī tad Dievam sacīju: "Dievs, Tu redzi, esmu Tevi sadzirdējis, bet mani nevienam nevajag, neviens mani nepieņem, mani neatzīst, mani noraida, tad kā lai es kalpoju? Kungs, lai Tavs prāts notiek un ne mana griba, sakārto šo lietu tā, kā uzskati par vajadzīgu un pareizu!" Un Dievs sakārtoja...
Kādu dienu caur draugu draugiem pie manis dzīvoklī saradās kāds pulks jauniešu un ne-jauniešu, gan tādi, kas paši ir LGBT, gan arī tādi, kas nav, bet kuriem ir svarīgi atbalstīt tādus cilvēkus, tāpat arī tādi, kas ir kristīti, bet uz baznīcu neiet, jo nejūt saikni... Un sarunu gaitā kādam radās doma noturēt ik pa laikam kādu svētbrīdi, kur lasītu Bībeli, lūgtos, runātu, meditētu... Un tad kāds ierunājās, ka vajadzētu kādu, kas to visu vada, koordinē un organizē, tādu kā līderi, kā "galvu" šai grupai. Pianists bija, instruments arī, tātad muzikālo pusi varētu nodrošināt, bet - teoloģisko? Tad kāds no grupas ieminējās, ka Didzim ir vislielākā saistība ar baznīcām un reliģiju, lai viņš tad arī vada šīs mūsu sanākšanas. Bet ir jau vajadzība arī pēc Vakarēdiena svinēšanas - maizes un vīna kā patiesas Kristus Miesas un Asiņu baudīšanas, to vajag konsekrēt un tur nu vajag aicinātu cilvēku. Sacīju, ka apdomāšos, jo zinu, cik tā ir atbildīga kalpošana un joprojām neesmu savas domas mainījis. Es Dievam sacīju, ja tā ir Tava griba un Tu esi mani izredzējis kalpošanai, lai notiek, es pretī nerunāšu, bet pazemīgi uzņemšos šo kalpošanu savu draugu un līdzcilvēku pestīšanas labad.
Sēdēju pie grāmatām, lasīju, ko par aicināšanu un iecelšanu māca katoļi, ko māca adventisti, ko māca baptisti... Un neko akceptējošu neatradu. Tad uzradās dokuments, kuru sarakstījis Dr. Mārtiņš Luters. Jā, tas pats Lielais reformators. Dokuments saucās "Kā baznīcā ievēlēt un iecelt Dieva Vārda kalpus?" Jā, tas bija tas, ko es meklēju, lai atrastu pamatojumu savai kalpošanai, tādēļ šis ir dokuments uz kuru balstās mana esamība kā mācītājam. Izlasīju šo dokumentu no viena vāka līdz otram un tad vēlreiz, un vēlreiz, visu pārdomādams un izmeditēdams, kas, kā un kādēļ ir Dieva Vārda kalps, kā jāieceļ un vai es varu uzņemties šādu kalpošanu, lai tā nebūtu kaut kāda pašdarbība, ka es uzņemos ganīt grupu un konsekrēt Vakarēdienu. Mani nomierināja šie Lutera vārdi:
„Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhesideka kārtas” (Ps. 110:4) Tāpēc ikvienam, kas grib sekot Kristum, lai kļūtu par priesteri, nepietiek ar eļļas svaidīšanu, bet gan viņam ir nepieciešams pilnīgi kaut kas cits. Ja viņš to iegūst, tad ne eļļa, ne tonzūra viņam vairs nav vajadzīga. Kristus kļuva par pirmo jaunās derības priesteri – bez tonzūras griezuma, bez eļļas un bez visām šīm bīskapu ordinācijas viltus maskām. [..] visi kristieši ir vienādā mērā priesteri. Bet pirmais un visaugstākais priestera uzdevums ir mācīt Dieva vārdu – visi pārējie ir tikai tā pielikumi vai aspekti. Jo ar Dieva vārdu mācām un svētījam [Altāra sakramentu] ar šo vārdu, ar to mēs paturam vai atlaižam grēkus, šajā vārdā kristām, ar šo vārdu upurējam, iztiesājam un izspriežam visu. Tāpēc, ja mēs kādam dāvājam Dieva vārdu, mēs nekādā gadījumā viņam nevaram kaut kādās lietās tomēr to atteikt vai nostādīt tā, ka šis vārds attiecas tikai uz priesteriem. Tā nu, tāpat kā nepastāv nekāds cits pasludinājums šajā kalpošanas amatā ar Dieva vārdu kā šis vienīgais – sludināt Dieva darbus un šis uzdevums ir dots visiem kristiešiem vienādi, tāpat nav citas [vai divas] priesterības kā vien šī garīgā, kas pieder visiem kristiešiem kopīgi. kalpošanas amats ar Dieva vārdu, kas ir augstākais amats baznīcā, ir tikai viens un vienīgais un tas pieder visiem kristiešiem kopīgi. Un nevis, ka viņiem būtu tikai tiesības pretendēt uz šī amata ieņemšanu un izpildīšanu, bet gan tā ir Dieva pavēle, ka viņi to dara. Tā arī priesterībai nav jādalās divās, bet tai ir jābūt tikai vienai, kas ir kopīga visiem kristiešiem. Patiesie priesteri un lūdzēji ir visi kristieši un visi tie, kas garā sauc: Abba, mīļais Tēvs (sal. Rom. 8:15)! Tikai viņu lūgšanas ir īstas, un tikai viņi ir īstie priesteri. Un mums ir ne tikai tiesības pretendēt [uz visiem šiem amata uzdevumiem], bet gan – tas mums arī ir jādara. Ja mēs to nedarām, tad mēs noliedzam Kristu kā mūsu brāli. Jo mēs te nerunājām par to, kas būtu iespējams vai pieļaujams, bet gan mēs runājam par to, kas ir pavēlēts un kas noteikti jāpilda. Taču šeit tad ir nepieciešams likt lietā draudzes lēmējtiesības (Geimeinschaft Recht), ka tiek izvēlēti un arī iecelti viens vai vairāki – kā nu draudzei labpatīk par to lemt, lai tie tad visu vietā un visu vārdā publiski stātos šajā garīgās kalpošanas amatā, uz ko ir tiesības visiem draudzes locekļiem. Tas novērš briesmas, ka Dieva ļaužu vidū sākas neciešamas jukas un baznīca pārtop par Bābeli, kaut gan tajā visām lietām būtu jānotiek „pieklājīgi un kārtīgi” (1. Kor. 14:40). Šeit jāizšķir divējādas situācijas: pirmā ir – viens pēc visas draudzes aicinājuma un iecelšanas pārvalda visiem dotās tiesības. Un otrā – kurā kāds izmanto šīs tiesības ārkārtas gadījumā. Draudzē šīs tiesības ir brīvi pieejamas visiem, bet tieši tāpēc nevienam nevajadzētu tās likt lietā, kamēr draudze nav izteikusi savu gribu – viņu izvēlējusies, aicinājusi un iecēlusi. Bet ārkārtas gadījumā šīs tiesības lai izmanto katrs, kas to vēlas.
Lūk, tad nu es, izstudējis Lutera tekstu par draudzes tiesībām uz gana aicināšanu, iecelšanu un apstiprināšanu, uzņēmos šīs grupas mācītāja, Dieva Vārda kalpa pienākumus. Grupas locekļi par mani lūdzās, uzlika rokas un tā svētīja mani kalpošanai sev un visiem cilvēkiem, kuriem labpatiksies mani uzklausīt un mani iesaistīt savās kalpošanās. Kopš šī brīža tad nu jau vairāk kā piecus gadus es arī skaitos mācītājs, atbilstoši Lutera dokumentā rastajai izpratnei un draudzes mandātam. Tādējādi es joprojām formāli savu kalpojumu varu veikt vien ārpus oficiālajām draudzēm un baznīcām, kā brīvmācītājs. Bet tādēļ, ka esmu brīvmācītājs, es nevaru atteikties no aicinājuma kalpot, kuru pats Dievs mani ir aicinājis veikt. Neko darīt, ka es kādam nepatīku, piedošanu, tāda ir Dieva griba! Ne velti Viņš man savā laikā sūtīja Lutera rakstus, kurus arī joprojām studēju, jo tajos ir tika daudz bagātas patiesības, kuras tikai vēl atklāt un izzināt!
Un pēc šī dzīvi izmainošā un ticību jaunā kvalitātē ienesošā jautājuma Dievs ar mani ir runājis ik pa laikam, atklādams man ko tādu, ko es nekādi nevaru nedz zināt, nedz aptvert, bet, kopš es paklausīju Dievam, mana dzīve ir izmainījusies par 360 grādiem. Daudz vairāk nodarbojos ar lūgšanām, meditācijām, garīgas literatūras studēšanu, Jēzus tuvākmīlestības vēsts paušanu pret ikvienu, arī pret tiem, kas izturējušies pret mani nemīlestībā. Cenšos, no sirds cenšos būt labs Jēzus ceļabiedrs, lai kā paklausīgs un pazemīgs Viņa kalps, draugs un garīgais dēls sirdsmierā reiz varētu stāties Mūžības priekšā!
Visus šos nedaudz vairāk kā piecus gadus ik pa laikam esmu noturējis kādu svētbrīdi savai grupai, tomēr pērngad pēc Eiropraida dievkalpojuma sapratu, ka vairāk nevaru dzīvot tikai savai grupai, sev vai dažiem cilvēkiem kā mācītājs... Tad nu Dievs man deva iespēju doties uz LGBT jautājumiem veltītu teoloģisku konferenci Tartu, kur konferences noslēgumā man bija iespēja būt kā asistējošajam mācītājam dievkalpojumā, kas norisinājās Tartu Universitātes baznīcā. Tā es kļuvu par plašāk redzamu un nedaudz plašāk kalpojošu mācītāju.
Dzīves atbildīgākais moments tika piedzīvots tieši pirms šī dievkalpojuma Tartu Domā - mans garīgais tēvs, Ukrainas autokefālās pareizticīgās baznīcas bīskaps Džims uzlika man ap pleciem stolu, kura viņam kalpojusi 25 gadus un uz kuras ir gan prieka, gan skumju asaras birušas visus šos daudzos kalpošanas gadus, novēlēja mani Dieva aizgādībai un ar savu svētību "aizsūtīja" pie altāra kalpot. Vai man ir vajadzīga vēl lielāka un cita svētība, ja mans garīgais tēvs sadzirdējis Dieva aicinājumu iecelt mani par savu garīgo dēlu un mantinieku viņa kalpošanai?
Un, pēc palūgšanas aiziet no katoļu universitātes, kur es esmu izcili un teicami nomācījies teju divus kursus, esmu studējis gan dogmatiku, gan Bībeles ekseģēzi, gan morālteoloģiju un daudzus citus kursus un kur mani nepaturēja manu sabiedrisko aktivitāšu, manu bloga rakstu, arī LGBT publiskas atbalstīšanas un "nepareizas ordinācijas" dēļ, es kopš 2015. gada 20. decembra kolārkreklu un Kristus krustu uz krūtīm nēsāju ar dubultu prieku, jo esmu atzīts par necienīgu būt kristiešu brālis un students katoļu universitātē.
Kalpoju kā asistējošais mācītājs LGBT kristiešu kopienu dievkalpojumā Tartu, 2015.g.
Jā, es esmu par sieviešu ordināciju, esmu par tiesībām būt mācītājam, nepiederot organizācijām un tradicionālajām konfesijām, esmu par LGBT cilvēku un viņu atbalstītāju tiesībām un iespējām ņemt dalību Kristus novēlējumā dalīties vienā Maizē un vienā Biķerī un tādējādi būt pilntiesīgiem Kristus Miesas locekļiem, tā visa dēļ esmu ticis atstumts, bet - lai jau! Kā teicis LELBĀL archibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis, tad "Mūžībā redzēsim, kurš kļūdījās".
Paliekot uzticīgs sev atklātajam un piepildītajam aicinājumam un Trīsvienīgajam Dievam - Tēvam, pie Krusta cietušajam un visus grēkus izpirkušajam Dēlam un Svētajam Garam!